Iedomājieties šādu hipotēzi: pārim pieder vairāk nekā viens īpašums un vienu no tām uzdāvināja vienam no saviem dēliem, lai tas dzīvotu kopā ar ģimeni. Šis dēls mājā dzīvo jau vairāk nekā 15 gadus.

Kāpēc 15 gadi? Tāpēc, ka nelabvēlīgā valdījuma veids, kam nepieciešams visilgākais laika periods, ir ārkārtas nelabvēlīgais valdījums, kam nepieciešami vismaz 15 gadi vai, ja īpašums ir kļuvis par jūsu mājvietu vai esat veicis kādu produktīvu pakalpojumu/darbu, 10 gadi.

Tādējādi šim dēlam būtu tiesības uz ārkārtas nelabvēlīgo valdījumu, jo viņš īpašumā ir dzīvojis vairāk nekā 15 gadus, kas tehniski to padara atbilstošu likumam.

Tomēr šīs situācijas problēma ir aprakstīta Civilkodeksa 1208. pantā, kurā noteikts, ka tikai atļaujošas darbības nenoved pie valdījuma, tāpēc, tā kā vecāki ir ļāvuši bērnam dzīvot īpašumā, viņam nav valdījuma, bet gan tikai aizturēšanas tiesības.

Tādējādi, tā kā valdījuma esamība ir būtiska prasība, lai iegūtu īpašumu prettiesiskā valdījumā, ir noteikts, ka bērnam nebūs tiesību pieprasīt īpašumu, ko viņam ir aizdevuši vecāki, prettiesiskā valdījumā.

Tātad ne tikai dēls šajā hipotētiskajā situācijā nav tiesīgs uz izpirkuma tiesībām, bet arī ikviens, kas atrodas analoģiskā situācijā, t. i., ikviens, kurš dzīvo īpašumā, ko par labu viņam piešķīrusi trešā persona, jo tas nenodibina īpašuma tiesības uz māju.

Patiesībā jau pastāv izpratne, ko ir izveidojušas tiesas, kuras ir izteikušas savu nostāju par šo jautājumu " dzīvo par labu " Šāda prakse nosaka mutisku aizdošanu tiesiskajās attiecībās, kas tiek nodibinātas starp personu, kura apmetas uz dzīvi īpašumā, un īpašnieku.

Tādējādi ir pierādīts, ka tie, kas dzīvo par labu, nevar pieprasīt izpirkumu, jo tam ir nepieciešama nepārtraukta īpašuma valdījuma īstenošana, kas ir obligāti nepieciešama.

Tomēr jāatceras, ka tiesības ir dzīvs un pastāvīgi mainīgs priekšmets, tāpēc katrs gadījums tiek analizēts individuāli, atbilstoši konkrētajam gadījumam.